Latvijā no odžu kodumiem cietuši jau 50 cilvēki, lielākoties Cēsu, Valmieras un Rēzeknes rajonā. Pasaulē zināmas vismaz 60 odžu sugas. Tās visas ir indīgas, arī Latvijā sastopamā parastā odze, kuras kodiens gan nav tik bīstams kā tās izslavētajām radiniecēm gjurzai un Gabonas odzei.
Čūskām Latvija ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas vien trīs šo radību sugas: odze, zalktis un gludenā čūska. Indīga no tām ir tikai odze.
Vienīgais izskaidrojums odžu aktivitātei esot karstais laiks. Lai atveldzētos un padzertos, tās varot aizrāpot ļoti tālu no savām ierastajām dzīvesvietām – meža izcirtumiem, meža pļavām un purvainām vietām.
Rāpulis ir samērā neliels, pieaudzis var būt tikai 60 – 70 centimetrus garš.
Odžu tēviņus no mātītēm var mēģināt atšķirt pēc astes izmēriem: mātītēm aste ir īsāka. Mātītes vienmēr ir resnākas par vienaudžiem tēviņiem.
Ja odzi tīši nekaitina, tā nav ne dusmīga, ne agresīva. Sajutusi draudus, odze nedaudz izslejas, atliec ķermeņa priekšgalu un šņākdama brīdina par savu klātbūtni.
Odze pārtiek no ķirzakām, vardēm un peļveidīgiem grauzējiem. Savukārt pati odze barības ķēdē ir maltīte stārķiem, lapsām un ežiem.
Odze savus nogalināšanas rīkus – zobus – tur atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atpleš muti, zobi automātiski novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms satver nevis indes zobiem bruņotais augšžoklis, bet sīkiem, neindīgiem zobiņiem klātais apakšžoklis. Sīkie zobiņi palīdz odzei ietriekt indes zobus dziļāk upurī. Visu čūsku augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat deviņdesmit grādus ap savu garenasi. Medījuma organismā inde iekļūst pa zobu kanāliņiem.
Kad medījums saindēts, odze tūdaļ neķeras pie ēšanas. Pat nelieli kustoņi pēc odzes indes devas saņemšanas uzreiz nenomirst. Odze savu aizbēgušo ēdienu atrod, ar mēlīti ostīdama bēgļa pēdas.
Čūskai ir interesanta dzeršanas maniere: ūdeni viņa iesūc mutē, tad izslejas un atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē. Čūskas tāpat kā putni nečurā. Niecīgo barības daudzumu, kas netiek pārstrādāts, dzīvnieku organisms no zarnām izvada kopā ar urīnvielām cietā veidā.
Ja iekodusi odze…
Parastās odzes koduma vieta stipri sūrst un sāp. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos tas beidzas ar sakostā nāvi.
Pēc odzes kodiena cietušajam var iestāties sirds vājums, elpas trūkums, var sākties vemšana, sakostās ķermeņa vietas var stipri pietūkt, āda var kļūt zili violeta.
Uz koduma vietas steidzami jāuzliek kaut kas auksts, lai sašaurinātu asinsvadus.
Jāizsauc ātrie, jo medicīniskā palīdzība jāsaņem ne vēlāk kā trīs stundas pēc sakošanas.
Nevajadzētu kustināt sakosto locekli, nelikt pie brūces žņaugu, nespiest, nepiededzināt sakosto vietu, jo tas veicina indes nokļūšanu asinīs.
Jāatturas no indes sūkšanas no asinīm, jo tā var iekļūt dziļāk; nedrīkst griezt brūces, jo tajās var iekļūt infekcija.
1 komentārs:
atradu rakstu no TVNET portāla:
Latvijā no odžu kodumiem cietuši jau 50 cilvēki, lielākoties Cēsu, Valmieras un Rēzeknes rajonā. Pasaulē zināmas vismaz 60 odžu sugas. Tās visas ir indīgas, arī Latvijā sastopamā parastā odze, kuras kodiens gan nav tik bīstams kā tās izslavētajām radiniecēm gjurzai un Gabonas odzei.
Čūskām Latvija ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas vien trīs šo radību sugas: odze, zalktis un gludenā čūska. Indīga no tām ir tikai odze.
Vienīgais izskaidrojums odžu aktivitātei esot karstais laiks. Lai atveldzētos un padzertos, tās varot aizrāpot ļoti tālu no savām ierastajām dzīvesvietām – meža izcirtumiem, meža pļavām un purvainām vietām.
Rāpulis ir samērā neliels, pieaudzis var būt tikai 60 – 70 centimetrus garš.
Odžu tēviņus no mātītēm var mēģināt atšķirt pēc astes izmēriem: mātītēm aste ir īsāka. Mātītes vienmēr ir resnākas par vienaudžiem tēviņiem.
Ja odzi tīši nekaitina, tā nav ne dusmīga, ne agresīva. Sajutusi draudus, odze nedaudz izslejas, atliec ķermeņa priekšgalu un šņākdama brīdina par savu klātbūtni.
Odze pārtiek no ķirzakām, vardēm un peļveidīgiem grauzējiem. Savukārt pati odze barības ķēdē ir maltīte stārķiem, lapsām un ežiem.
Odze savus nogalināšanas rīkus – zobus – tur atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atpleš muti, zobi automātiski novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms satver nevis indes zobiem bruņotais augšžoklis, bet sīkiem, neindīgiem zobiņiem klātais apakšžoklis. Sīkie zobiņi palīdz odzei ietriekt indes zobus dziļāk upurī. Visu čūsku augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat deviņdesmit grādus ap savu garenasi. Medījuma organismā inde iekļūst pa zobu kanāliņiem.
Kad medījums saindēts, odze tūdaļ neķeras pie ēšanas. Pat nelieli kustoņi pēc odzes indes devas saņemšanas uzreiz nenomirst. Odze savu aizbēgušo ēdienu atrod, ar mēlīti ostīdama bēgļa pēdas.
Čūskai ir interesanta dzeršanas maniere: ūdeni viņa iesūc mutē, tad izslejas un atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē. Čūskas tāpat kā putni nečurā. Niecīgo barības daudzumu, kas netiek pārstrādāts, dzīvnieku organisms no zarnām izvada kopā ar urīnvielām cietā veidā.
Ja iekodusi odze…
Parastās odzes koduma vieta stipri sūrst un sāp. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos tas beidzas ar sakostā nāvi.
Pēc odzes kodiena cietušajam var iestāties sirds vājums, elpas trūkums, var sākties vemšana, sakostās ķermeņa vietas var stipri pietūkt, āda var kļūt zili violeta.
Uz koduma vietas steidzami jāuzliek kaut kas auksts, lai sašaurinātu asinsvadus.
Jāizsauc ātrie, jo medicīniskā palīdzība jāsaņem ne vēlāk kā trīs stundas pēc sakošanas.
Nevajadzētu kustināt sakosto locekli, nelikt pie brūces žņaugu, nespiest, nepiededzināt sakosto vietu, jo tas veicina indes nokļūšanu asinīs.
Jāatturas no indes sūkšanas no asinīm, jo tā var iekļūt dziļāk; nedrīkst griezt brūces, jo tajās var iekļūt infekcija.
Ja sakosta kāja, ieteicams to turēt paceltu.
Ierakstīt komentāru